Ak Pesteitōj, muns lobais, ar ērškim krūņōtais
(Ak, galva asiņainā)

Ak Pesteitōj, muns lobais, ar ērškim krūņōtais,
muns Glōbējs dīviškeigais, pi krysta mērstūšais!
Tev, agrōk gūdā caltam, un ļaužu slaveitam,
nu, apsmītam un paltam, ir jōmērst atstōta,.

Ak vaigs, kas cytkōrt gūdōts, tik ļūti dīvynōts,
nu ļaužu tīsā nīvōts, teik systs un nycynōts!
Cik bōls un vōjs Tu klivis! Tovs ocu gaišums dzīst,
Tu pōrmēreigi guris, kai vēļ tai vari cīst!

Ak Kungs, Tovs skatīņs skaidrais, Tovs ocu myrdzums svāts
un vaigs Tovs apgorōtais ir sōp’u aizānōts!
Tu smogōs nōves mūkōs bez spāka palicis,
un pacalts krysta kūkā jau esi izdzisis.

Bet kū Tu cītis esi, es daudzkōrt peļnējis:
tūs grākus, kū Tu nesi, es asu darejis.
Pret Tevi asu vaineigs: maņ ļūti sōpeigi!
es lyudzu: esi saudzeigs un pīdūd žēleigi.

Nu sirds Tev paļdis soku, muns lobais Pesteitōj,
ka, nasdams sōp’u nostu, Tu mani naatstōj.
Ļaun uzticeibā steigtīs pi Tevis, lobais Draugs,
un Tovōs bryucēs tvertīs, kad nōve mani sauks!

Teicit Kungu. Reiga, 1990. No. 36. lp. 413.