Īsim gaišajā Dīva svētneicā

Īsim gaišajā Dīva svētniecā
dzērdēt par lelū breinumu:
cēlīs ir Kristus, sveicynoj vysus,
storōdams dabasu spūžumā.

Aleļuja, aleļuja, storōdams dabasu spūžumā.

Kristum ticeigais, kōdēļ sevī nes
nūslāptu grāku akmini?
Jezus tū nūveļs, krytušū paceļs –
Īsim pi dīviškō Glōbēja!

Aleļuja, aleļuja, īsim pi dīviškō Glōbēja.

Jezus tyvumā uzplaukst dzeiveiba
breineigā, jaunā skaistumā.
Īsim ar viņu – dzeiveibas Kungu –
ceļā, kas vad myus uz piļneibu.

Aleļuja, aleļuja, ceļā, kas vad myus uz piļneibu.

Sirds tik prīceiga, breiva, laimeiga,
smogō nosta kad nūjimta.
Jezu, Dīvs esi, svātlaimi nesi,
gūds Tev un slava ir myužeiga.

Aleļuja, aleļuja, gūds Tev un slava ir myužeiga.

Teicit Kungu. Reiga, 1990. lpp. 425-426. Nr. 48.