(Pamozeņam, o Jezup)

ĪSIM, JEZUP, LĒŅŌK GON,
lyudzams, īsim pamozom.
Redzi, ka es naspēju
staigōt ceļu tōleju.

Cik gryuts tagad ceļš man ir
Redzi – nasu es zam sirds
Dīva Dālu myužeigū,
Pesteitōju mīleigū.

Ōtri jau nōks stuņde tei,
kas ness mīru pasaulei,
kai man eņgeļs vēstēja,
sveicūt laimi vēlēja.

Par šū stuņdi dūmojūt,
lyudzu, meklej, kas var dūt
pajumti mums mīreigu
un šai stuņdei dereigu.

Mīstā vīsu jau tik daudz
un vēļ cyti šurpu brauc;
kur gon pōrnakšņōsim mes,
myus laist īkšā nagribēs.

Lobōk īlaiss dzārōju
un jam īdūs naktsmōju,
bet man atteiks gaideibōs,
nūvōrgušai gryuteibōs.

Īsim, Jezup, lobais sorgs,
stalī, kur nivīns nav borgs.
Tur mes mīru īgyusim
un sev vītu atrassim.

Tyvu, tyvu jau ir laiks,
pēc kō sirdī ilgas kaist:
pasaulē laist vajadzēs
Tū, kas pesteišonu ness.

Nabadzeigs šis stalleits škīt,
bet kaids svātums tymā mīt;
te plaukst skaistums naparosts,
Dīva mīlesteibā rosts.

Jezups, uzticeigais sorgs,
šōs nakts ryupēs nanūvōrgst:
labprōt dora vysu tai,
lai ir sirdsmīrs Jaunovai.

Tyuleņ te bez sōpem Jei
dōvoj vysai pasaulei
Dīva Dālu mīleigu,
Pesteitōju gaideitū.

Poša jyutās pōrsteigta,
ka šei nakts tik laimeiga.
Rōda Bārnu Jezupam,
jauki smaidūt soka jam:

«Mozais pōrsaļs soltumā,
jo dreiž natiks syltumā.
Atnes kaut voi sīneņu,
siļdeit Dīva Bērneņu.»

Tyuleņ Jezups laimeigais,
nasavteigi gōdeigais,
klēpi meiksta sīna jam
un klōj silē Bērneņam.

Tad pi mozuleiša steidz
ari vērseits, ezeleits
un ar elpu sylda Jū,
Dīva Bārnu breineigū.

Pasateicam, Jezu, Tev,
ka Tu esi dzimis te.
Sveicam Tevi sirsneigi,
Gūdynojam prīceigi.