Raug’, svātais krysts
(Raug’, karaļkarūgs augši pleiv)

Raug’, svātais krysts – tys glōbīņs mums,
nav aptverams tō nūslāpums:
pi sōp’u krysta Jezus mērst,
nu nōves šōs mums dzeive dzymst.

Škāps jam ir Sirdi pōrdyuris,
lai piļneigs byutu upurs šys,
un asnis svātais nu tōs plyust,
kas atpestek nu grākim myus.

Jau pīpiļdeits un nūticis,
kū Kristus beja sacejis:
"Kad krystā pacalts nūmēršu,
pi sevis vysus pīviļkšu".

Gaišs tagad mirdzi, svātais krysts,
šys myrdzums tovs vairs navar zust,
jo cēlīs lelā gūdā tu
ar Jezu, tevī pīkoltu!

Ar tevi kūpā augšā calts
daudz lelōks dōrgums nakai zalts;
tys pīdūd grāku porōdus,
nu eļnes sorgoj ticeigūs.

Ak krysts, tu myusu cereiba,
ikvīnu aizved myužeibā,
kur Dīva labvēleibu jyut
un grēcinīku vaines zyud!

Tev, pesteišonas pyrmolūts,
Dīvs Trejsvīneigais, myužam gūds!
Ar krystu snēdz mums uzvaru
un slavas pylnu atolgu!

Teicit Kungu. Reiga, 1990. No. 37. lpp. 414-415.