Raud’, raud’, dvēsele

Raud’, raud’, dvēsele, raud par kotru grāku
raud’ kamēr jyuti vēļ tu sevī spāku!
Raud’ radzūt gryutōs Pesteitōja mūkas,
ar noglom dūrtas viņa kōjas, rūkas.
Vyss vaigs jam sasyts, pōrklōts ašņa svīdrim,
vysapkōrt zaimi, inaidnīku klīgti.
Jō svātōs lyupas daga lelōs slōpēs,
ik mirklis viņam pylns ar osom sōpem.
Oss zūbyns sōnā pošu sirdi skōris,
gulst pīrei svātai ērkšku vainags pōri.
Pi krysta miris, guļdeits beja kōpa,
mūcekļa nōvi cītis myusu lobā.
Raud’, raud’, dvēsele, radzūt cik Dīvs žēleigs.
Par ļaužu grākim gryutōs mūkōs gōja,
bet tevi, cylvāk, mīļōt napōrstōja.
Dīvs – Cylvāks sovu, svātūasni lēja,
grēceigūs ļaudis ar tū izpesteja.
Raud’, raud’, dvēsele, raud par kotru grāku,
raud’, koleidz jyuti vēļ tu sevī spāku.

Teicit Kungu. Reiga, 1990. No. 34. lpp. 411-412.